kalendārs
Pasākumos var notikt fotogrāfēšana vai filmēšana, fotogrāfijas var tikt izmantotas izglītības iestādes publicitātes pasākumiem.

visi pasākumi
audzēkņu uzņemšana
mūzikas nodaļa
mākslas nodaļa
konkursi
novadnieki

Sirds. Mums katram viena, kartram sava. Atdot savu sirdi un… mirt? Nē, kālab! Dzīvot, elpot, just, dzirdēt, saklausīt, redzēt, priecāties , izteikt, spēlēt, skanēt, veidot, zīmēt, radīt, darīt… ar vienu vārdu sakot- mīlēt! Mīlēt sevi, mīlēt dzīvi, mīlēt savu nodarbošanos!

14. februāris, sv.Valentīna diena, tik ierasti liek pajautāt: ‘’Ko es mīlu? Kam pieder mana sirds?’’ un tikpat ierasti meklēt kādu sirdsāķīti, kam veltīt skaistus vārdus, kam atzīties mīlestībā… Lai gan nemaz nemanām, ka tieši ikdienā esam jau sen atzinušies tam, ar ko tiecamies nodarboties brīvajā laikā, kur ieliekam savu sirds jušanu un kur saņemam gandarījumu.

Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolas radošais kolektīvsgan audzēkņi, gan pedagogi, gan tehniskie darbinieki, tuvojoties Valentīna dienai, uzdeva sev jautājumu: “Kāpēc es mīlu mūziku (mākslu)- to, ko daru?” Un ikviens centās uz šo jautājumu arī ļoti godīgi atbildēt.

“Mūzika mani priecē, mierina un dara laimīgu”, atzinies Dagnis Krūmiņš, viņa rakstīto varētu turpināt Selva Ervalde: “(..) tā mani uzmundrina, iedvesmo un nomierina”. Jogita Lazdiņa par mākslu pateikusi to, ko līdzīgi pauduši arī citi bērni: “Es mīlu mākslu, jo tā ir skaista un tā ir iemācījusi daudz.”

Uz rozā papīra sirdīm tapa atbildes, pārsvarā rakstītas un dažkārt pārsteidzoši vaļsirdīgās sentencēs izteiktas, tomēr bija arī atzīšanās, kas ar krāsainiem zīmuļiem un flomāsteriem uzzīmētas neprasīja vārdiskus skaidrojumus.

Akordeona spēles skolotāja Marita Bērziņa pieminējusi gan sirdi, gan dvēseli: “Akordeona skaņa vibrē tā spēlētājam tieši cauri sirdi – tāpēc akordeonistiem ir plaša sirds un gaiša dvēsele. Tas ir iemesls, kādēļ vēlos šo sajūtu nodot tālāk – mācot akordeona spēli.” Un vai gan tās- plašā sirds un gaišā dvēsele nav ikvienam, kas velta garas stundas, lai izprastu mūzikas un mākslas dabu? Jo, saprotot to, ko mīl mūsu sirds, mēs saprotam labāk paši sevi. Un cilvēks, kas sapratis sevi, noteikti ir gaismas un mīlestības nesējs.

Tik daudzi skolēni ir pieminējuši savus lieliskos pedagogus, kā iemeslu tam, kālab viņiem šajā skolā patīk. Māra Kļaviņa: “(..) visi skolotāji ir jautri un atsaucīgi.’’ Elīza Rasma Bičevska: “Skolotājas ir jaukas un uzdod daudz interesantus darbus!’’ Ieva Rābe: “(..) skolotājas ir mīļas.’’ Amanda Grandane: ‘’(..) skolotājas ir ļoti jaukas.’’ Jānis Mežapuķe: ‘’(..) šeit var pavadīt labi laiku ar interesantiem pedagogiem. Man patīk, ka skolotāji ir laipni.” Kas gan viņi ir, ja ne mīlestības nesēji? Pedagogi, kas mīl savu darbu un spēj šo mīlestību nest pasaulē. “Patīk strādāt ar bērniem, priecāties par viņu sasniegumiem. Jūtos gandarīta, ja spēju viņiem kaut ko iemācīt,” mākslas skolotāja Skaidrīte Krīgere apstiprina.

Pasaulē mēs katrs ierodamies caur savu ģimeni. Un ģimene ir tā, kurā mēs iemācāmies mīlēt paaudzēs- ne tikai viens otru, bet arī hobijus, aizraušanos, sirds kaislību. Paula Stauža: “Akordeonu spēlēja arī mana mamma. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es mācījos šo instrumentu.” Sonora Sproģe: “Es iestājos mūzikas skolā, jo mana vecmamma vēlējās, lai es iemācos ko jaunu. Mana mamma spēlēja agrāk klavieres, tāpēc mani pieteica šai specialitātei.’’ Silva Kļaviņa: “Un es ar māsu varētu spēlēt kopā- māsa vijoli un es flautu.’’ Dagnis Krūmiņš: “Mūzikas skolā es mācos dēļ sava un vecāku prieka.”

Pateikt, ka mīlu… reizēm tik grūti, bet var taču savas jūtas paust caur mākslu, caur mūziku!

“Man patīk mūzika, jo, viņu spēlējot, var izpaust savas jūtas un emocijas. Kad es spēlēju klavieres, es katrā skaņdarbā iztēlojos, kas tur var notikt. Katru skaņdarbu spēlēju kā sev un pārdomāju, ko tas komponists gribēja pateikt”- skolnieka Ruvīma Kiseļova domas sabalsojas ar pasniedzējas Vinetas Līces atziņu: “Brīnišķīgākais ir tas, ka mūzikā var izteikt visdažādākās izjūtas un emocijas, arī mīlestību! Novēlu visiem gūt prieku, iepazīstot skaņu mākslu visā tās daudzveidībā!’’

Tik daudz sirds-domu, sirds-atziņu, sirds-sajūtu, ka mūzikas un mākslas skolas foajē ir sakuplojis sirsnīgs koks! Papīra sirdis sakārtas jau zaļot sākušajos ievu zaros, pierādot patiesību, ka viss, kas mīlestībā radies, ir dzīvs! Tas aug, zaļo, zied un rada prieku! Vairo gaismu un nes pasaulē mīlestību!

Santa Siliņa, Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolas kultūras metodiķe